Mūs vada aizrautīga ideja par ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu, īpaši - meža kopšanu, kas balstīta uz videi saudzīgu un godprātīgu pakalpojuma sniegšanu. Mežu var kopt, ne tikai nokopt, tam var arī dot – ne tikai pārdot!
Mēs katrs esam bijuši situācijā, kad būtu
gatavi atdot ļoti daudz, lai tikai mūsu zināšanas, piemēram, automašīnas uzbūvē,
medicīnā vai jurisprudencē būtu plašākas. Salīgstot ar Valdaudzes mežsargu,
reizi gadā Tev pēkšņi ir bakalaura grāds mežzinībās, mirklī top skaidrs, kā uzlabot meža
produktivitāti un nodrošināt sevi ar regulāriem, nevis vienreizējiem ienākumiem.
Apsaimniekojam pat no pilnīga izcirtuma un ievērojam dabas miera
periodu!
Meža koučings ir izzinoša un iedvesmojoša
sesija mežā, kas ļaus paraudzīties uz savu īpašumu ar nozares profesionāļu acīm. Mēs
esam pārliecināti, ka ikvienam meža īpašniekam, veicot meža apsekošanas vai
apsaimniekošanas darbus, ir radušies jautājumi, kurus nav iespējams atrast internetā.
Valdaudzes klientiem 50% atlaide!
“Es vispār pa dzīvi esmu diezgan čil. Man nevajag miljons gadus vecu ozola dobumu vai taisnāko masta priedi pasaulē. Es savu ligzdu ierīkoju kaut kur brikšņos uz zemes, kad mazie izšķiļas – tinam makšķeres. Nu piekritīsiet – tas nav daudz prasīts! Bet nu jau sāk izskatīties, ka nacionālie parki un Valdaudzes apsaimniekotie meži būs vienīgie, kur varu pieparkoties uz ligzdošanas laiku. Citur visu izstrādā pa tīro, bet šie atstāj tādus pleķīšus, kā reiz, kur man jaunos izperēt. Varētu tikai mums, putniem, sadrukāt kaut kādas kartes, lai zinām, kurš mežs ir Valdaudzes gādībā, bet kurš nē.”
Mežirbe
“Kad mēs pirmo reizi dzirdējām, ka
Skandināvijā, izstrādājot mežu, ap skudru pūžņiem uzbūvē sētiņas un vēl atstāj pa kādam
kokam, lai skudrām būtu skujas un citi būvmateriāli, jums vajadzēja dzirdēt, kā
izklausās, ka 40 tūkstoši skudru vienlaikus pilnā balsī smejas – gatavā anekdote. Pie
mums, ja izcērt mežu, pirmais, ko izdara ir ar traktoru pārbliež pāri visiem pūžņiem.
Tomēr smiekli nenāca, kad vienu dienu ap mūsu pūzni sāka būvēt sētu. Tiešām! Un arī
kokus tuvumā atstāja. Izrādās Valdaudzei tā esot ierasta lieta. 40 tūkstoši mazi Paldies
viņiem par to!”
Skudra
“Es nezinu, kas tas par kantori, bet man
liekas tur visiem sarūgušas skujas galvā. Pirms viņiem bija normāli divkājainie, pus
maiju ņēmās, bakstīja zemē mazās priedītes, a mēs ar bračkām aizpērnajā ziemā nedēļas
laikā to visu nokopām. Ņammīgi jau tie jaunie dzinumi, sulīgi, mīksti, kā es te stāvu.
Šitie jaunie sastāda un apzieķē ar kaut kādu suslu, ka, virsū skatoties, vien šķērma
dūša sametās. Tagad kociņi izaugs lieli, skujas paliks cietas, aizsniegt nevar – te tev
nu bija, ej klajumā kārklus ēd, mūūū…”
Alnis